Sāpes nav neizbēgamas
Hinrihs Breks (Hinrich Brek) un Dr. Karls Haincs Gnucmans (Dr. Karl-Heinz Gnutzmann) kopā dungā dziesmu “Get your kicks on Route 66”, un tad Breks aizmieg uz Kronshāgenes ambulatorās ķirurģijas klīnikas operāciju galda.
Varbūt tagad 64 gadus vecais pacients sapņo par Rolling Stones veco labo rokenrolu un ceļojumu ar savu Harley markas motociklu. Taču nelielais sūknis, kas nodrošinās vienmērīgu atsāpināšanas līdzekļa ievadīšanu viņa labajā plecā 50 stundu garumā pēc procedūras, ir daļa no modernā atsāpināšanas arsenāla. Anesteziologs Gnucmans Easypump ierīci izmanto nu jau teju desmit gadus.
“Kaut kas man traucē plecā. Ļoti spēcīgi sāp,” teica dedzīgais baikeris vēl tikai šorīt. Tagad viņš cer, ka operācija atvieglos sāpes. Salīdzinoši drīz pēc tam, kad viņam atklāja pleca atdures sindromu, viņam kļuva skaidrs: “Es vēlos operāciju”, taču tas vēl nav viss: Kāds paziņa Hinriham Brekam pastāstīja par savu pieredzi ar to pašu procedūru. “Viss noritēja labi, taču, kad viņu vakarā pēc ambulatorās operācijas veda mājās, viņam briesmīgi sāpēja.”
Hinrihs Beks nepavisam nevēlas to piedzīvot. Agrākā konsultācijā ar Dr. Gnucmanu viņš izlēma palikt uz nakti ambulatorajā klīnikā, lai varētu ar sūkni ievadīt atsāpināšanas līdzekli. “Kāpēc gan man būtu jācieš?” viņš domāja, pat ja viņam ir jāsedz nakšņošanas izmaksas pašam, jo apdrošināšana to nesedz.
Pat gulēdams uz operāciju galda, viņš pļāpā ar anesteziologu Ziemeļvācijas dialektā par savu “dzelzs cūku no Milvoki”, īsu brīdi pirms aizmigšanas. “Daži pacienti patiešām sapņo par to, par ko runā brīdī, kad tiek ievadīta anestēzija,” stāsta anesteziologs, ievietojot pacientam mākslīgās elpināšanas caurulīti.
Tikmēr Dr. Matiass Cimmermans (Dr. Matthias Zimmermann), ķirurgs, traumu ķirurgs un ortopēds, ienāk operāciju zālē. Kopā ar anestēzijas medicīnas māsu Robertu Krencu (Robert Krenz) un ķirurģijas medmāsu Nikolu (Nicole) viņš pagriež pacientu uz kreisā sāna, labā roka izstiepta nokarājas no ķermeņa. “Ar vietējo anestēziju šajā gadījumā nepietiek, jo fiziskais vilkšanas spēks uz roku ir tik liels,” skaidro Gnucmans. “Tāpēc procedūru veic ar vispārējo anestēziju.” Pirms operācijas viņš jau bija uzsācis atsāpināšanu, izmantojot “klasisko” pretsāpju līdzekli ibuprofēnu, ko Brekam iedeva tablešu formā. “Mēs allaž vēlamies būt vienu soli priekšā sāpēm,” viņš skaidro. Anestēzijas laikā pacientam ievada Novalgīnu. “To var diezgan vienkārši noorganizēt.”
Tikmēr ķirurgs sāk Hinriha Breka pleca locītavas artroskopisko operāciju. Subakromiālās izmaiņas var novērot monitorā virs operāciju galda: sabiezināti audi, lāpstiņas mala noberzusi un iznīcinājusi audus, radot bursas iekaisumu. “Klasiska aina 40–60 gadus veciem pacientiem ar pleca locītavas simptomiem atdures sindroma dēļ,” apstiprina Cimmermans, kamēr viņš endoskopiski likvidē liekos un bojātos audus. Medmāsa Nikola “veic skalošanu”, proti, izskalo un atsūc audus. Īslaicīgi nedaudz paaugstinās pacienta asinsspiediens. Ķirurgs paskatās uz anesteziologu un saka “Kalle”, un Karls Haincs Gnucmans pielāgo sistolisko asinsspiedienu no 100 uz 110. “Tāds ir optimālais spiediens, lai kontrolētu asiņošanu,” viņš paskaidro.
Tikmēr ķirurgs ir novīlējis atslēgas kaulu tiktāl, lai tas vairs neberzētos. Viņš uzliek šuves endoskopijas instrumentu ievadīšanas vietās un pēc 40 minūtēm pamet operāciju zāli. Tagad ir atkal “Kalles” kārta. Kamēr anestēzijas medicīnas māsa Roberts novēro pamošanos pēc anestēzijas, Gnucmans ar permanento marķieri atzīmē “orientierus” virs pacienta labās lāpstiņas. Visbeidzot viņš augšējā supraspinatus fossa ievieto 0,85 milimetru lielu katetru aptuveni četru centimetru dziļumā. Tad viņš iedobē ap galveno nervu ievada aptuveni 30 mililitru atsāpinošā līdzekļa. Viņš apraksta bloka anestēzijas priekšrocības: “Pretsāpju līdzeklis iedarbojas nekavējoties un tieši uz virslāpstiņas nervu turpmākās četras līdz sešas stundas,” viņš norāda uz nerva blokādi virs lāpstiņas. Tagad ir pietiekami laika, lai izveidotu pretsāpju līdzekļa sūkņa ievadīšanas vietu un piestiprinātu to ar caurspīdīgu plāksteri.
“Laiks ir ieplānots labi, ja pacients pamostas tad, kad esam jau pabeiguši ievadīt katetru,” paskaidro Gnucmans. Hinrihs Breks kaut ko murmina — droši vien vēl joprojām brauc pa 66. autoceļu. Tikmēr medicīnas māsa Roberts ieņem zemo startu blakustelpā. Divi maisiņi, kuros ir 200 mililitru Ropivakaīna, un 50 mililitru liela šļirce ir gatavi atsāpināšanas sūkņa elastomēra balona uzpildīšanai. Viņš atkārto šļirces uzpildīšanu astoņas reizes un ar zināmu spēku iespiež šķidrumu Easypump sūknī — šis process aizņem vairākas minūtes. Infūzijas ierīce nu ir gatava lietošanai. Aptuveni divas stundas pēc procedūras beigām Hinrihs Breks atkal ir jautrā noskaņojumā. “Nekas nesāp,” viņš ar atvieglojumu atzīmē atkopšanās telpā. Gnucmans un medicīnas māsa Roberts aizver Easypump padeves caurulīti, ar vienu klikšķi uzspiežot uz katetra, kas tika ievietots operāciju zālē. Ir nodrošināta atsāpināšanas līdzekļa nepārtraukta padeve. Kontroles elements regulē plūsmu, ņemot vērā ādas temperatūru. Breks jau tagad nevar vien sagaidīt veldzējošu naktsmieru šeit — ambulatorās ķirurģijas klīnikas nodaļā. Varbūt viņa sapņu ceļojums pa ASV ārēm turpināsies!
