Tikai dzīve un nāve kopā veido pilnvērtīgu esību
Raēle Manna nebaidās no nāves, taču viņai patiesībā ir virkne iemeslu no tās baidīties, jo viņa izdzīvoja Otrajā pasaules karā, būdama ebrejiete Berlīnē. Šodien nemierīgā Mannas kundze strādā Berlīnes paliatīvās aprūpes centrā kā brīvprātīgā.
Tagad viņai ir 79 gadi, un nu viņa var atskatīties uz piedzīvojumiem bagātu dzīvi, kurā viņa allaž ir rūpējusies par citiem. Viņa ir strādājusi par skolotāju, rakstnieci, psihoterapeiti, ārsti, speciālisti ar medicīnu nesaistītā jomā un garīgo padomdevēju.
Mannas kundze, jūs strādājat par pavadoni personām uz nāves gultas?
Es šajā paliatīvās aprūpes centrā strādāju jau trīs gadus un aprūpēju arī pacientus, kas nevar pamest mājas. Paliatīvās aprūpes centrā, kas ir piesaistīts Venkebahas slimnīcai, divos stāvos ir 15 gultas vietas. Katram pacientam ir sava istaba, kas ir jauka, bet pilnībā izolēta. Ir arī nodaļas, kurās gulošos pacientus var aiztransportēt gultā uz koplietošanas telpām. Manuprāt, tā ir labāk, jo, kad vairs nevari izkāpt no gultas, kļūsti vientuļš, jo īpaši atrodoties uz nāves gultas.
Vai varat aprakstīt savu darbu?
Personām, par kurām rūpējos, esmu galvenā saikne ar pasauli, un, ja man paveicas, esmu klāt brīdī, kad pacienti dodas aizsaules gaitās. Mans pēdējais aprūpējamais pacients bija dzimis 1937. gadā — tāpat kā es. Viņš kā vācietis bija dzīvojis ASV, kur viņam atklāja prostatas vēzi. Kad vēzis sāka pārņemt citas ķermeņa daļas, viņš atgriezās Vācijā, lai ārstētos un pavadītu mūža nogali dzimtenē. Pēc trim paliatīvās aprūpes centrā pavadītām dienām viņa sāpes pastiprinājās un kļuva nepanesamas, tāpēc viņam ik pēc četrām stundām ievadīja morfiju. Kad es viņu apmeklēju, viņš man pastāstīja, ka viņš jau ir atvadījies no meitas, lai viņai nevajadzētu piedzīvot viņa nāvi. Viņš atvadījās arī no manis, jo apzinājās, ka ar morfiju nevarētu izdzīvot ilgāk par nedēļu. Es viņam teicu, ka tas ir lieliski, jo nevajadzēs ilgi mocīties. Drīz pēc tam naktī viņš nomira.
Ko viņš tik ļoti novērtēja jūsu attieksmē?
Viņš man teica, ka esot ļoti pateicīgs, ka varējis ar mani pēdējo reizi apsveicināties. Viņš veselības stāvokļa pasliktināšanās dēļ negribējis kļūt par apgrūtinājumu ne sev, ne citiem. Tas uz mani atstāja iespaidu, un es to izjutu tikai to vienu reizi. Tā ir patiesa svētība, ka mums ir ļauts pamest šo pasauli vecuma vai slimības dēļ. Daudzi ārsti un aprūpētāji uzskata, ka viņu pienākums ir pēc iespējas paildzināt dzīvi, taču tas nereti nozīmē nīkuļošanu mēnešiem, pat gadiem ilgi, un tas ir patiesi briesmīgi.
Es neesmu cilvēks, kas vēlētos par katru cenu saglabāt cerības, jo tas nereti mums nenāk par labu. Ir tādi teicieni: “Neaizturi mirstošos” un “Ceļotājiem jāļauj doties, kurp tie vēlas”.
Vai esat izplānojusi savu aiziešanu?
Esmu paredzējusi visu rakstiski, lai mani bērni nesāktu izjust līdzjūtību un neatstātu mani guļam kaut kur gadiem ilgi. Ja būšu vēl pie samaņas, es nekavējoties pārstāšu ēst un tad mierīgi aizmigšu ar morfiju. Ja būšu bezsamaņā, noteikti ilgi neizturēšu, jo esmu atteikusies no mākslīgās elpināšanas. Tāpat esmu iestājusies Vācijas Cieņpilnas nāves asociācijā. Ja būs ļauts nodrošināt palīdzību nāves brīdī, viņi man drīkst kaut ko ievadīt.
Mans otrais dzīvesbiedrs izdarīja pašnāvību, jo viņš bija ļoti slims. Viņš izlēca no sestā stāva. Es viņu varu saprast, un arī man nebūtu problēma tā rīkoties, ja nebūtu citas izvēles. Es domāju, ka brīdī, kad ir jārīkojas, es darīšu to, kas nepieciešams.
Kāda ir saistība jūsu darbam paliatīvās aprūpes centrā ar jūsu dzīves stāstu? Vai jūs nebaidāties?
Bērnībā es augu kopā ar nāvi — man tā šķita pilnīgi normāla parādība. Katras dzīves nogalē ir nāve. Ir kāds sens un gudrs ebreju sakāmvārds: dzīve ir pilnīga tikai tad, kad tā sastopas ar nāvi.
Jo vecāka es kļūstu, jo esmu laimīgāka, un man kļūst vieglāk ar to tikt galā. Es arvien biežāk apzinos, cik daudz lietu, kas man ir bijušas svarīgas, esmu paveikusi par spīti karam. Tas ir gandrīz vai brīnums.
Taču vai vienā brīdī nerodas sajūta, ka nu jau pietiek?
Varbūt izklausās dīvaini, taču, manuprāt, ir ļoti svarīgi palīdzēt citiem, vienlaikus atgādinot, ka visu cilvēka dzīvi vajadzētu uztvert kā kaut ko skaistu, bet nāvi kā kaut ko harmonisku. Daudzi nevēlas par to domāt. Man šķiet, ka palīdzēt citiem ieraudzīt nāvi no cita skatupunkta, ir kas brīnišķīgs.
Galu galā nāve veido daļu no vienota veseluma. Es tajā nesaskatu neko neglītu vai atbaidošu. Mums ir tieksme tikai skaisto uzskatīt par kaut ko perfektu, taču tas ir nepareizi. Tikai labais un sliktais kopā veido perfekciju.
Kas vajadzīgs cilvēkam uz nāves gultas?
Mirstošam cilvēkam nepieciešama absolūta mīlestības pilna uzmanība. Bez vārdiem. Tas ir pats svarīgākais. Un es vienmēr piebilstu “ar prieka pilnu nodošanos”, jo to uzreiz sajūt.
Vai sniedzat tiem spēku?
Jā. Tiklīdz pieņemat abus — gan spēku, gan vājumu, dzīvi un nāvi —, kļūstat stiprs. Ne tikai es, bet arī citi. Es viņiem to dodu, pat ne apzināti, vienkārši atļauju.
Vai reliģiskai ticībai ir nozīme?
Vispārīgi runājot, pēdējos mirkļos ne. Tādu situāciju esmu piedzīvojusi tikai vienreiz, kad vīrietis pirmsnāves brīdī teica: “Tagad ir labi, un nu Dievs var ar mani darīt, ko vien vēlas.”
Reiz es biju pavadone divu meitu mātei, kas bija atteikusies no ticības. Viņa neticēja nekam, un visi viņai to pārmeta. Es atbalstīju viņu šajā lēmumā, lai viņa varētu darīt to, kas viņai vislabāk der.
Es to redzu tā: ticība ir kompensējoša rīcība, kas apslāpē pamata uzticību garīgajam principam. Senie ebreji to skaidroja šādi: Mūsos mājo primitīvs spēks, kad mēs nomirstam. Tad mēs dzīvojam tikai no visuma garīgā spēka, kas mūs visus savstarpēji savieno. Tas, manuprāt, ir daudz svarīgāk nekā piederēt draudzei. Interesanti, ka ebreju valodā nav vārda, kas apzīmētu ticību. “Emona” — vārds, ko mūsdienās tulko kā ticība, — patiesībā nozīmē uzticēšanos pamata uzticības izjūtai.
Kad esat blakus mirstošam cilvēkam, kas, jūsuprāt, ir viens no nāves grēkiem?
Manuprāt, nāves grēks ir spiest cilvēkiem ēst.
Vai kādreiz neesat izjutusi konfliktu starp to, ka esat mediķis, un pavadoņa lomu?
Nē. Ja kāds vēlas palīdzību, lai nedaudz paildzinātu mūžu un dzīvotu labāk, tas to arī saņem. Ja kāds ir sasniedzis brīdi, kad vēlas doties projām, tas saņem palīdzību, lai varētu mierīgi aizmigt. Manuprāt, ierasties un paziņot “Jūs patiešām nevarat” vai “Jūs nedrīkstat” ir nepareizi.
Kad pirmo reizi ierodaties pie mirstoša cilvēka, esat svešiniece — vai tā ir priekšrocība vai trūkums?
Tā ir priekšrocība. Vairums cilvēku uz nāves sliekšņa draugu un radinieku priekšā valkā masku. Viņi nevēlas atklāt patiesās jūtas un doties aizsaulē “cienīgi”. Tāpēc daudzi cilvēki nomirst pēc tam, kad apmeklētāji ir pametuši telpu. Man liekas, ka ir labi, ka pacienti mani tik labi nezina. Es vai nu izveidoju tūlītēju kontaktu, vai arī es lietu neuzņemos. Dažiem liekas, esmu pārāk tieša.
Jūs, šķiet, esat ļoti pašpārliecināta. Vai reizēm jums neliekas, ka varat kaut ko izdarīt nepareizi?
Pašpārliecinātība rodas no tā, ka es ticu, ka, pat ja es rīkojos nepareizi, tas nāk par labu citiem, kam arī nepieciešamas manas kļūdas, lai pieņemtu patstāvīgu lēmumu. Būtu augstprātīgi iedomāties, ka vienmēr visu darām pareizi un labi.
Vai jums ir kāda vēlēšanās brīdim, kas pienāks jūsu kārta?
Man 1980. gadā bija infarkts, un es vēlējos vienkārši nomirt uz vietas. Es ticu, ka man tuvumā īstajā brīdī būs īstais cilvēks. Nekas cits man nav vajadzīgs.
„Nāve ir tikai transformācija. Mans uzdevums ir to paziņot cilvēkam uz nāves gultas.“
Intervēja Andrea Tēne (Andrea Thöne)
Raēle Manna: Vitalitāte slēpjas šeit un tagad
Tie, kas satiek Raēli Mannu, nevar no viņas izvairīties. Viņa runā atklāti, bez vilcināšanās uzdod personiskus jautājumus un pauž stingru nostāju. Viņa vēlas izprast cilvēkus, ar ko viņa sastopas. Nekas nepaliek nepamanīts. Pat 79 gadu vecumā viņā kūsā enerģija; balsī neieskanas vecuma vai noguruma pazīmes. Viņa apgalvo, ka it visam ir savs mērķis, un viņa tādējādi pacientiem apmeklējumu laikā sniedz daļu sava spēka.
Viņas attieksme ir pašsaprotama, ņemot vērā to, ka Manna ar nāvi sastapās jau no agras bērnības. Dzimusi Berlīnē kā ebrejiete 1937. gadā, viņa bijusi gadījuma sakara auglis. Viņa nepazina tēvu, kuru nogalinājuši nacisti. Turklāt viņa apgalvo, ka neesot iederējusies mātes pasaulē. Kad māti
1941. gadā deportēja, svešinieki viņu paslēpa, tādējādi izglābjot viņas dzīvību. Pēdējos sešus kara mēnešus viņa pavadīja kāda Berlīnes-Šēnebergas nama pagrabā.
Tur Manna pati iemācījās lasīt un dzīvot pašpietiekami, lai no tagadnes kaut ko iegūtu. Tas turpinājās arī pēc kara. Kad viņas māte ilgstoši uzturējās slimnīcā tuberkulozes uzliesmojuma dēļ, viņa atkal palika viena. “Tas nekas,” viņa saka, noraidoši atmetot ar roku. Viņai patika dzīvoties bez uzraudzības.
Taču pēc tam sākas cits posms un pašnāvības mēģinājums 17 gadu vecumā, jo ne viss tomēr ir iespējams. Viņa cīnās ar izdzīvotāja vainas sajūtu, raksta dienasgrāmatu un sacer dzeju. Tas viņai piešķir spēku turpināt: vidusskolas absolvēšana, grāds psiholoģijā, laulības, medicīnas skola, divi bērni — dēls un meita, divi nedzīvi piedzimuši bērni, šķiršanās. Viņa strādāja naturopātijas praksē jau kopš medicīnas studiju laikiem. Arī otrā intensīvā partnerība izbeidzās. Pēc tam vairs nebija vietas citām attiecībām. “Vīrieši vēlas izlemt, pat ja viņi ir tik jauki,” viņa saka, apņēmīgi sakrustojot rokas. Tādējādi viņa 1980. gadā izlēma kļūt neatkarīga. Manna pārvācās uz Brunsviku, kur viņa atvēra psihosomatikas, homeopātijas un neiroterapijas praksi nevis kā ārste, bet tīšuprāt kā nemedicīniska speciāliste — lai, kā viņa apgalvo, kļūtu brīva. Viņa ārstējusi daudz vēža pacientu, kas atteikušies no tradicionālās medicīnas.
Viņas lozungs ir “Necerēt un negaidīt, bet gan darīt” (Ovidijs). Tāpēc, sasniedzot sešdesmit gadu vecumu, viņa praksi slēdza, emigrēja uz Izraēlu, lai pavadītu laiku kopā ar meitu, apguva Kabalu un iemācījās ebreju valodu. Pienāca brīdis, kad viņas bailes no bumbu sprādzieniem neļāva viņai gulēt. “Atgriezās caureja,” viņa stāsta. Meita vaicājusi: “Vai tiešām vēlies to vēlreiz piedzīvot, mammu?” Tāpēc Manna 2007. gadā atgriezās Berlīnē, pārvācās no savas piejūras mājas Ašdodā uz vienistabas dzīvoklīti piektajā stāvā Rietumberlīnē, kur viņa jūtas tuvu debesīm.
Manna nav nobažījusies par tikšanos ar nāvi un papildus tam, ka bija uzņēmusies piedalīties kā mūsdienu lieciniece skolās un universitātēs, viņa uzsāka praksi kā nāves pavadone. Viņa apgalvo, ka tas palīdzot tikt galā ar savu nāvi. Manna turpināja iesākto ceļu pat pēc tam, kad viņai 2014. gadā atklāja krūts vēzi. Viņa savu darbu kā paliatīvās aprūpes pavadoni uzskata par cilvēku pakalpojumu, jo viņa citiem dod spēku, lai tie no situācijas var gūt kaut ko pozitīvu. “Atrodoties tajā pagrabā kā bērnam, bija svarīgi apzināties, ka čīkstēšana dzīvi tikai apgrūtinātu,” viņa saka. Pēc tam viņa vairs no nāves vairs nebaidījās; tā vienmēr bijusi viņas draugs. “Nāve ir tikai transformācija. Mans uzdevums ir to paziņot cilvēkam uz nāves gultas.”
